Iestājoties 24. februārim, mēs neļāvāmies panikai, roku lauzīšanai un savstarpējiem vainīgo meklējumiem. Vienkārši savilkāmies daudzās cietās dūrītēs un tā nu dzīvojam. Tautai, kas piedzīvojusi piecas okupācijas (divām padomju un divām vācu atļaušos pieskaitīt arī Pētera Stučkas sarkanlatviešu valdīšanu), nav ilūziju, kas varētu būt sagaidāms, ja kaimiņu lielvalsts valdonis izlemj «ierakstīt savu vārdu vēsturē».
Var jau būt, ka vēlāk kaudzēm tika nodotas steigšus sapirktas aviobiļetes, izkrāmēti izbīlī sapakoti čemodāni. Iespējams, kādā Kurzemes zvejniekciemā – pārbaudīti laivu motori, uzkrātas rezerves degvielas kannas. Kas zina, kādam pat baltzilisarkans karodziņš sagādājās, lai vajadzīgā brīdī pavicinātu. (Kā saprotat, nav runa par «viņiem», bet par «mums».) Kas bijis, bijis – cilvēki vien esam…