«Balvu dēļ es neko nedarīju un šādu pašreklāmu, kāda tagad sanākusi, nemaz negribēju. Mums bija prieks, ka kaut nedaudz varam palīdzēt,» sacīja Dzintars, kurš kopā ar kolēģiem, arī savu dzīvesbiedri Sanitu vairākkārt kara laikā braucis uz Ukrainu, vedot bruņotajiem spēkiem, civiliedzīvotājiem un Dzintara kolēģiem ugunsdzēsējiem tik vajadzīgo un noderīgo.
Pirmoreiz uz Ukrainas – Polijas robežu, Kuldīgas kolēģu uzrunāts, Dzintars braucis pirmajās kara dienās.
«Tas būs garš stāsts, ja visu izrunāsim. Tolaik vēl bez atbalsta, bez ziedojumiem, jo steidzāmies, lai varam palīdzēt bēgļiem. Kādu ģimenei nogādājām Lietuvā, vēlāk arī citu uz Valmieru. To, kas martā notika uz robežas, nevar izstāstīt,» tā Dzintars, kurš kopā ar Sanitu pēdējoreiz Ukrainā un tieši Červonogradā bijuši novembra vidū.
KARA PIRMAJĀ MĒNESĪ. Dzintars Robulis uz Valmieru atveda ģimeni, kas glābās no kara šausmām. Tagad ukraiņi no Kijivas apgabala jau atgriezušies mājās, jo tur savs darbs un saimniecība. Foto no personiskā arhīva