Plauktos akurāti rindojās grāmatu muguriņas. Pirmajā acu uzmetienā viņa mājas bibliotēka atgādināja padomju laika grāmatplauktus, kādi bija un ir vēl šobaltdien daudziem, turklāt līdzīgās sekcijās ar vieniem un tiem pašiem Raiņa un Viļa Lāča Kopotajiem rakstiem, dažādām citām sērijām. Vai nu visas pirktās un dāvinātās grāmatas toreiz lasīja vai nelasīja, bet salikt tās vismaz pēc grāmatas izmēriem un muguriņu krāsām bija labais tonis. Lai ir glīti un kārtīgi.
Ieskatījos, ka filozofam tomēr bija pavisam citas grāmatas. Nevienu no tām nepazinu. Viņš izņēma no plaukta te vienu, te citu, kā kaut ko pārbaudīdams, un tad rūpīgi atlika atpakaļ. Viņš teica, ka plauktā nevajag likt citu citai blakus satura ziņā nesaderīgas grāmatas. Tādas, kuras ir pretrunā vai jebkādā veidā nesamiernieciski atšķirīgas. Acīmredzot viņš nebija domājis tikai žanru, bet arī autorus, kas, ja dzīvē satiktos, nebūtu draugi. Vissvarīgākās ir grāmatas vēstījuma smalkās nianses, ko ar savu attieksmi un izpratni emocionāli uzlādējis pats lasītājs, tāpēc nav brīnums, ka viņam jārūpējas, lai nenotiek īssavienojums.