Pulksten 16.42 Rīgā beidzot tika nogāzts pēdējos gados Latvijas sabiedrību visvairāk šķeļošais mūsu valsts okupāciju slavinošais piemineklis. Tā galvenās daļas – 79 metrus augstā obeliska (daži komentētāji jau labu laiku to sauca par «kauna stabu») – demontāžu daudzi iedzīvotāji stundām vēroja televīzijā, bet daži arī tuvumā. Kad «sātana pirksts» nokrita, daudzi uzgavilēja. Pēc tam arī sadzirdēju: «Labs darbs, kas padarīts. Lai gan tas bija jāizdara jau sen!»
Tieši par šo sen jau neizdarīto gadiem cauri skanējis politiķiem un varasvīriem adresētais un tā arī godīgi neatbildētais jautājums par viņu patieso uzdrošināšanos: kādēļ jau 1991. gadā, kad pasludinājām Latvijas valstiskuma atjaunošanu, kad novāca ļeņinekļus un okupantu varas vietējo atbalstītāju pieminekļus, izteiksmīgāko un draudošāko okupāciju slavinošo monumentu Rīgā tomēr atstāja?