Pirms padsmit gadiem Rūjienas vidusskolā jaunsargi, pamatskolas vecāko klašu zēni un meitenes, Aleksandra Gailīša vadībā reiz vasarā bija nometnē, turpat netālu Virķēnu krūmainajā, mežainajā apkārtnē. Viņi uz vairākām dienām bija nogādāti dabiski skarbā vidē gandrīz bez jebkādiem civilizācijas labumiem, kur vajadzēja mācēt izdzīvot, lietojot iepriekš gūtās teorētiskās un praktiskās iemaņas. Pieaugušie, protams, procesu uzraudzīja, tomēr jaunsargu vietā neko nedarīja. Bērniem vajadzēja mācēt iekurt ugunskuru un atrast tam pareizo vietu, no kuras tas tumsā nebūtu viegli pamanāms vajātājiem vai ienaidniekiem. Bija jāprot nomedīt zaķi, no koku zariem uzsliet sev patvērumam nojumi, lai tā būtu sausa pat lietus laikā, jo nakšņošanai nebija līdzi ne segu, ne spilvenu. Bija jāprot pārvietoties, neatstājot izsekotājiem savas pēdas, jāprot orientēties vidē, izmantojot gan dabiskus, gan pašus vienkāršākos palīglīdzekļus, turklāt tikai pareizas prasmes jaunsargiem deva iespēju pēc koordinātēm atrast noslēptu ēdienu, kas arī gan nebija silts cepetis, bet paši vienkāršākie produkti kā maize, konservi, un sevišķi sarežģītā lokācijā – šokolāde. Un vēl daudz citu izdzīvošanai svarīgu lietu.
Vai vēlies būt gatavs X stundai?
Burtu izmērs