Protams, mēs varam saziedot naudu nepieciešamajam (varbūt pat arī miljonus vērtam dronam – kā lietuvieši), uzņemt bēgļus, ārstēt ievainotos. Ukrainas aizstāvjiem ir vajadzīgi ne tikai tanki, kara lidmašīnas un HIMARS tālu lidojošās raķetes. Arī segas, medikamenti, karotes un pat dzeramais ūdens pudelēs. Ar to iepakojumiem mūsu un igauņu atbalsta vācēji piekrauj saziedotos «džipus», kad jaudīgie – pie mums bieži tikai tukšas izrādīšanās rīki – braucamie dodas kalpot bīstamajos frontes ceļos.
Mēs varam darīt daudz, un daudz ir arī jau paveikts. Taču, protams, dziļi sirdī gribas, ziniet, tā… UHHH kā! Pa bieti, pa bieti, lai maz neliekas! Tā sadot, lai pašiem tirpas skrien pār muguru savas lielās dūšas dēļ. Vai tad to negribas arī mūsu deputātiem, ministriem, senajai Rīgas pilij ar visiem tās torņiem un pagrabiem? Nav jau tā, ka Jēkaba ielā visiem prātā tikai vēlēšanas un balsis, krustiņi un strīpojumi.