Lai nebūtu jāaiziet ar nesataisītu dvēseli

Visuzskatāmāk laika plūdumu redzam ne tik daudz savā, cik līdzcilvēku novecošanā, bērnu un mazbērnu pieaugšanā, vecāko paaudžu aiziešanā mūžībā. Jebkurās bērēs, gribi negribi, domājam ne tikai par aizgājēju, bet varbūt pat vairāk par savu dzīvi un tai atvēlēto laiku, prātā pārcilājot, cik tuvs vai tāls ir mums noliktais galamērķis. Pat pēc traģiskiem notikumiem, kas atstāj ilgstošus nospiedumus dvēselē, laiks notrulina saasināto uztveri, zaudējumu pārklāj ar samierināšanos, un dzīve turpinās. Neapgrūtinām sevi ar atbilžu meklēšanu uz eksistenciāliem jautājumiem, kamēr atkal kāds gadījums vai negadījums dabiski vai piespiedu kārtā nenoved pie atskārsmes, ka joprojām neko daudz nezinām ne par dzīvi, ne nāvi, kas parasti pārsteidz nesagatavotus un, kā Ķencis teiktu, ar nesataisītu dvēseli.