Valsts drošības krīze – vai tās nojauta – ir politiski pat ļoti komfortabla padarīšana. Ideālos apstākļos nāciju var padarīt par lemingu baru, kas – nedomājot, pat neskatoties apkārt, izmisīgi spiežoties barā – kļūst viegli aizvirzāms tur, kur virzītājiem vajadzīgs. Tiem, kas neiekļaujas bezdomu barā – jo vēlas izvērtēt notiekošo, kritizēt masu neprātu un brīdināt citus no posta –, tiek veikli aizbāztas mutes ar viņu pašu bailēm būt ierakstītiem «piektajā kolonnā».
To mūsu varas kloķu raustītājiem 2012. gadā ierādīja profesionālais provokators Vladimirs Lindermans, teju vai tukšā vietā radot mūsu sabiedrībā «divvalodības referenduma» histēriju. No Krievijas pie mums izsūtītā/atsūtītā «dāvaniņa» pavisam viegli un prasti panāca to, ko gribēja gan pats Lindermans, gan viņa Maskavas «atdāvinātāji».