Jāatgādina, ka no obligātā militārā dienesta Latvija atteicās 2006. gadā, pārejot uz profesionāliem bruņotajiem spēkiem. Vienlaikus, ja tobrīd šķita, ka pasaulē vai vismaz mūsu pasaules daļā, gluži kā pasenā dziesmā, «valdīs mūžīgais miers», tad realitāte šo priekšstatu ātri sagrāva. Attiecīgi arī jautājums par būtībā obligātā militārā dienesta atjaunošanu tajā vai citā veidā ik pa brīdim ir atgriezies dienaskārtībā, tostarp arī tīri politisku iemeslu dēļ, jo ievērojama daļa sabiedrības valsts aizsardzības jautājumu uzskata par ļoti svarīgu un vienmēr ir gatava atbalstīt politiķus, kuri piedāvā aizsardzības spēju stiprināšanas plānus.
Arī šoreiz jautājumam par vispārējā valsts aizsardzības dienesta izveidi ir nenoliedzama priekšvēlēšanu pieskaņa, vēl jo vairāk tādēļ, ka tā ir samērā vienkārša tēma politiķu diskusijām. Prezentēt savus priekšstatus par to, kādam šim dienestam būtu jābūt, kā arī skaidrot, cik lielā mērā mēs kā valsts esam gatavi šādu dienestu ieviest un cik tas varētu maksāt, ir ievērojami vienkāršāk, nekā ielaisties vārdu kaujās par pieaugošajām ekonomiskajām problēmām un meklēt izeju no tām.