Līdzko Valmierā ieradās pirmie kara bēgļi, viņi pauda šo vēlēšanos: «Gribam mācīties latviešu valodu! Aiz cieņas pret jums, ka mūs uzņemat. Arī tāpēc, lai vienkāršāko saprastu, lai varētu sazināties,» spēcīga bija kara bēgļu motivācija. Valmieras novada pašvaldība rada iespēju, sadarbojoties ar vairākām mācību iestādēm, organizēt valodas apmācību.
Tika piesaistīti pensionētie skolotāji, atsaucās brīvprātīgie, un no marta vidus līdz jūnijam nodarbības notika. Aci pret aci un arī attālināti.
Pedagogi vērtēja, ka vienam valoda padodas labāk, citam grūtāk, ir cilvēki ar lielāku motivāciju, ir tie, kas jau aizņemti darbā, citi atraduši algotu darbu pat divās vietās, tad arī mācībām grūtāk atrast laiku.
Mācību gadam noslēdzoties, skolu vadītāji pauda pārliecību, ka ukraiņu bērniem, pusaudžiem un jauniešiem vasarā intensīvi ir jāmācās latviešu valoda, lai viņi varētu mācīties Valmieras un novada vispārizglītojošās, profesionālās mācību iestādēs, jo paralēlu mācību stundas ritējumu, tulkojot no latviešu uz krievu valodu, būšot neiespējami nodrošināt.
ZIED HARKIVA, spītējot tam, ka okupanti lielo un seno pilsētu atkal un atkal pakļauj apšaudēm. Šī bilde ir simboliska. Sakoptie laukumi, parki rāda ukraiņu darbīgumu, spītu, motivāciju. Ja viņi grib, tad var! Viņi iemācīsies arī latviešu valodu, ja mēs paši nevilcināsimies un šo integrācijas iespēju nepaslaucīsim zem paklāja.