Arī tagad daudzi uzskata, ka purvā, kurā vien retas priedītes, bezgalīgi sūnu plašumi, augi bez krāšņiem ziediem, viltīgi mirdzošas lāmu acis un nav pat vietas, ne kur apsēsties, ne kur droši kāju spert, nekāda skaistuma un vērtību nav. Taču būtībā purvs ir viens no lielākajiem dabas brīnumiem, kurā tā vispirms pierāda dažādu augu iedzīvošanās prasmes pat tādās vietās, kur veģetācija šķiet neiespējama vai ar izdegšanu, citādā veidā iznīcināta. Vispirms ieaug pioniersugas – aļģes, sūnas, ķērpji, lakstaugi. Pēc tam par sev labvēlīgu augšanas vietu purvu jau izraugās dažādi grīšļu dzimtas augi. Starp tiem īpaši šoreiz gribu izcelt spilves, kuras purvam vasaras sākumā daudzās vietās iedod pat uz zemes nokrituša balta mākoņa skaistumu. Latvijā ir četras spilvju sugas. Visraksturīgākā sūnu purviem ir makstainā spilve, kura veido blīvus, līdz pat 70 cm augstus cerus. Tai ziedi sakopoti tikai vienas vārpiņas galā, pārējām – vairākās vārpiņās. Spilves vienkopus aug lielās platībās.
AKAČA ACS AR BALTĀM SKROPSTĀM. Tā zied spilves. Ārijas Romanovskas foto