Paplašināt uztveres robežas

Priecīga gāju pāri Gaujas tiltam centra virzienā, būdama pārliecināta, ka mani tagad un arī turpmāk gaida arvien jauni un interesanti iespaidi un atklājumi. Pa Gaujas stāvo krastu tālāk kājas nesa uz Vecpuišu parka pusi. Tajā jau iztālēm skatienu piesaistīja oranžs kubs. Tobrīd nezināju, kas tas ir, kam un kāpēc, atlika tikai minēt, bet pirmais iespaids bija pārsteigums par tik svaiga, savā vienkāršībā fascinējoša mākslas objekta drosmīgu neiederēšanos vidē, kurai, kā šķiet, līdz šim bija pieticis ar funkcionāliem uzlabojumiem. Tuvojoties objektam, aizvien ļoti brīnījos, un valmieriešu «akcijas» manās acīs stipri cēlās, jo viņi acīmredzami kļuvuši mākslai atvērtāki, garā brīvāki, pieņemošāki, izglītotāki. Neesmu mākslas eksperte, bet kā jebkuram cilvēkam, kam mūža laikā informācija kā ātrvilciens ir gadiem ilgi skrējusi garām, aizķeras taču kādas druskas, kas vajadzīgajā brīdī nostrādā ja ne pilnībā, tad vismaz kā virziena nojauta. Tāpēc oranžais kubs, kas nemaz arī nebija pārāk abstraktu ideju nesējs, nepārprotami raisīja asociācijas ar pasaulslavenā, Rūjienas pusē dzimušā mākslinieka Gustava Kluča daiļradi. Piegājusi kubam klāt, iegājusi iekšā, apgājusi apkārt, atradu uz tā plāksnīti ar tīkamā valodā perfekti izteiktu domu un paskaidrojumu, kas apstiprināja manus pieņēmumus, bet mudināja vēlāk meklēt vairāk informācijas par to, ko sevī ietvēruši Valmieras centieni 2027. gadā kļūt par Eiropas kultūras galvaspilsētu.