Pēc tik kodolīga pieteikuma lūdzu jūs pašu plašāk pastāstīt mūsu lasītājiem par sevi, par savu profesionālo darbību.
Esmu vēsturnieks, mana profesionālā specializācija ir seno laiku vēsture, konkrēti, senās Grieķijas un Romas vēsture. Skolas laikā mani fascinēja viduslaiki un bruņinieki, es ar sajūsmu lasīju Valtera Skota romānus. Par senajiem grieķiem sāku jūsmot kopš vienas vasaras skolas laikā, kad iepazinos ar antīkās pilsētas Hersonesas drupām Sevastopoles pilsētas robežās. Mani iespaidoja gan drupas, gan pati vieta jūras malā. Vietējie stāstīja, ka pēc vētrām un lietiem tur varot atrast senas monētas, tādēļ vakaros es staigāju pa drupām cerībā, ka arī man paveiksies. Monētas neatradu, toties atvedu uz Rīgu veselu maisu ar antīkās keramikas lauskām, kuras tur burtiski mētājās zem kājām. Kad vēlāk iestājos Universitātē, liktenis mani aizveda tieši uz antīkās vēstures studijām. Ar tām es turpinu nodarboties arī tagad.
Kā vēsturniekam jums noteikti būs daudz sakāmā – vai vēsture atkārtojas vai ne? Un – vai mēs tiešām nemācāmies no vēstures, vai varbūt tomēr esam gudrāki nekā jebkad agrāk?
Vēsturiskie notikumi neatkārtojas, bet atkārtojas situācijas, procesi, izaicinājumi gan. Tādēļ mēs varam mācīties no vēstures, analizējot to, kā uz šīm situācijām reaģēja cilvēki agrāk, kur viņi kļūdījās, kur guva panākumus utt.