Pandēmijas radītajiem tautsaimniecības vai mūsu mājsaimniecību labklājības zaudējumiem un apgrūtinājumiem pārklājās pāri jauni, vēl smagāki pārbaudījumi. Un būtu pavisam naivi cerēt, ka no tā mūs var ātri un nesāpīgi paglābt Krievijas okupantu pēkšņa sakāve Ukrainā vai kaimiņvalsts tūlītējs ekonomiskais sabrukums pašas radītajā «sankciju karā».
Rupji izsakoties: arī tas, ka sabiedrotie pārliecinoši uzvarēja Otrajā pasaules karā, automātiski neatrisināja šo valstu saimnieciskās problēmas un neatjaunoja pirms kara sasniegto ekonomikas līmeni. Rietumeiropai tas prasīja divas desmitgades. Iespējams, vienīgi ASV īstenotais «Māršala plāns» Eiropas saimnieciskajai attīstībai paglāba kara novājinātos uzvarētājus – Lielbritāniju un Franciju – no hroniskas nabadzības, masu neapmierinātības un pat šķiru cīņas.
Taču nav ko tāpēc aizgūtnēm vaimanāt, teatrāli lauzīt rokas un lamāt «prettautisko» valdību. Kaut gan, kad pirmais šoks pāries un būs jūtams, ka žēloties «drīkst», mēs diemžēl to visu atklausīsimies ar uzviju. Pieļauju, arī no tādiem, kuri patlaban tik «varonīgi» lamā Putinu.