Galu galā tāda likumdevēju privilēģija rada aizdomas, ka valsts pati šaubās par savu tiesiskumu un demokrātiju. Deputātu neaizskaramība šķita lieks arhaisms jau tad, kad tika rakstīta Satversme, tajā šādu normu tomēr iekļaujot. Senākos laikos, kad sadusmojušies karaļi (vai arī cars Nikolajs II, kurš atlaida Valsts domi 1906. un 1907. gadā) patvaļīgi padzina parlamentus un meta cietumos* sev netīkamus tautas priekšstāvjus, tādas deputātu tiesības gan bija gluži obligātas.
Par Alda Gobzema izdarībām trešdien jau izteicās kolēģis Andis Sedlenieks, taču šī ir tik svarīga lieta, ka nevarēju nociesties. Arī sabiedrībai te būtu savs ciets vārds sakāms, nevis jāaizbildinās ar apnikušo «nukastadmēsesam, vienkāršātauta, nukotadmēsvaram…». Vēlētāju pamatmasai ir jādara skaidrs visādiem avantūristiem, ka par likumu pārkāpšanu – un par pretošanos likuma sargiem, pat tikai necieņas izrādīšanu viņiem – tā viņus noteikti diskvalificēs. Citādi nākamo vasaru mūs sagaida nevis vēlēšanu kampaņa, bet nepārtraukts politiskais huligānisms un vispārējs, atvainojos, bardaks. Varbūt pat ar policijas ūdensmetējiem, asaru gāzi un gumijas lodēm.