No Patriotiskās nedēļas motīviem esam pārslēgušies uz Ziemassvētku gaidīšanas laika klusi apcerīgajiem… Tomēr atļaušos pakavēties vēl novembra vidus pārdomās. Par patriotiem un egoistiem, iespējams, pat abiem vienlaikus.
Zināmu iemeslu pēc Valmierā man vislabāk pazīstamā pastaigu vieta ir Karātavu kalniņa skvērs. Šeit zinu gandrīz katru lielāku koku (daži no kuriem nupat jau uzstājīgi prasās uz amputēšanu no šīs vides), katru dzīvžoga joslu un katru celiņu. Zinu arī to, ka visā skvēriņā, kur pilns ar zālieniem, tādu atklātu akmens virsmu, kas izceļas uz kājceliņa vai starp zāles kušķiem taciņas malā, nebūs vairāk par pusduci. Tomēr, kurš grib, tas atrod!
Tas, ka skvēriņā – sēdus uz pieminekļa trepītēm, sēdus zālītē pie ezeriņa vai tāpat stāvus pulciņā – regulāri tiek tukšotas dažādu alkoholisko dzērienu pudeles, nav nekas jauns. Priecājos, ja tusētāji pratušies tukšās ādiņas ja ne atkritumu maisos iemest, tad vismaz rātni maliņā nolikt. Bet ir mūsu vidū arī īpaši atraktīvi cilvēkiem līdzīgi izstrādājumi, kuri izdzer alus pudeli tukšu, pēc tam atrod skvēriņā patiešām ne tik viegli acīs krītošu varbūt pusotras plaukstas lieluma pelēku akmens sānu un izšķaida pret to ne tikai vienu, bet pat divas alus pudeles!