Taču «pirmais šāviens» – veselības ministra demisijas pieprasījums – ir izskanējis. Atpakaļceļa vairs nav ne mediķu organizācijām, ne valdībai. Ko gan var atrisināt Daniela Pavļuta politiska «pakāršana pie laternu staba»? Pat vairāk kā neko, tā tikai padziļinās jau pavisam traģisko stāvokli. Kurš «idiots» pēc tam gribēs uzņemties šo amatu? (Kamēr es rakstīju šo tekstu, koalīcija vēl lēma, ko darīt ar ultimātu – padzīt ministru.)
Saeimā sākas pat skaļas runas, ka ministra demisija varētu novest pie visas valdības krišanas. Tieši tāpēc valdības partijas to nevēlas – vienalga, ka pašas vēl nesen publiski vai pa kaktiem ir kritizējušas «pianistu par dārznieku».
Jaunvecā Vienotība jau agrāk visai cieti pateica un nupat atgādina: ja Kariņam būs jāaiziet, partija jaunā koalīcijā neiesaistīsies. Tas nozīmētu vēl vājāku, gļēvāku, pretrunīgāku valdību, ja tādu izdotos izveidot. Tas nozīmētu ilgu politisko krīzi, kurā tauta kristu panikā un – manu iepriekšējās nedēļas rakstu piesaucot – savstarpējā vainīgo meklēšanas trakumsērgā.