Pat nezinot, kā beigsies Maskavā pučistu izsludinātais ārkārtas stāvoklis, Rīgā Doma laukumā iebraukušu bruņumašīnu stobru priekšā šo likumu todien drosmīgi pieņēma 111 (pret balsoja vien 13, izteikts velna ducis) Latvijas PSR Augstākās Padomes deputāti. Nav lieki atgādināt, ka viņus jau pirmajā reizē, kad iedzīvotājiem atkal tika dota kaut mazākā iespēja balsot nevis tikai par kompartijas virzītajiem, bet arī pašu pieteiktajiem deputātu kandidātiem, tauta bija ievēlējusi 1990. gada 18. martā. Šie deputāti partijniekiem un PSRS varai pirmo nopietno sarūgtinājumu bija sagādājuši jau 1990. gada 4. maijā, kad Latvijas PSR Augstākā Padome pieņēma deklarāciju par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu, kā arī noteica pārejas periodu līdz Latvijā atkal ievēlētās Saeimas sasaukšanai.
Bet jau labu laiku pirms tam bija vēl viena Latvijas vēsturei būtiska (līdz šim gan maz akcentēta) augusta diena. Proti, 1988. gada 2. augustā Rīgā Mākslinieku savienībā sapulcējās vairāki aktīvi, sabiedrībā cieņu ieguvuši cilvēki, kuri parakstīja Aicinājumu par Latvijas Tautas frontes (LTF) izveidi. Šo dienu var pat uzskatīt par Atmodas sākumu, un domāju, ka augustā atzīmējamo dienu starpā arī tai ir jābūt.
Pēc tam jau bija 1989. gada 23. augusts ar Baltijas ceļu, 1991. gada janvāra barikāžu rūdījums un pati Latvijas valstiskuma reāla atjaunošana.