Daudzi no mums bērnībā izspēlējuši savas nākotnes profesijas: mācījuši lelles un špricējuši lācēnus, izdzīvojuši pārdevēju, policistu, kosmonautu un daudzas citas lomas. Kā tu pirmoreiz nonāci līdz domām par skolotāja profesiju?
Manas mammas brālis Annenieku pamatskolā bija fizkultūras skolotājs, un viņa sieva Aina bija šīs skolas direktore. Viņi abi katru vasaru brauca pie mums uz Rūjienu ciemoties. Es tikko biju sākusi iet skolā, un Aina manās acīs bija tik gudra, iznesīga. Lai tajos gados izdzīvotu, viņiem, tāpat kā ļoti daudziem kolēģiem Latvijas laukos, mājās pašiem bija sava saimniecība, arī govs, jo skolotāju algas bija niecīgas. Viktoronkulis vienmēr laboja manas runas kļūdas, un man tas nepatika. Bet Ainastante nekad mani nepārlaboja, kaut mēs taču runājām rūveniski, noraujot galotnes. Tieši otrādi – viņa mani prata paslavēt un vienmēr bija tik cēla, ka nolēmu – būšu direktore!
SAVULAIK pirms 40 gadiem jaunās skolotājas Ingrīdas fotogrāfija par centību Rūjienas vidusskolā bijusi uz Goda plāksnes Rūjienā. Foto no ģimenes albuma