Tos svin svētdienā – piecdesmit dienas pēc Lieldienām, pieminot Svētā Gara nolaišanos pār Jēzus Kristus mācekļiem, kas bija sapulcējušies piecdesmitajā dienā pēc Jēzus nāves. Tātad Vasarsvētku notikums ir liecība tam, kā dažādi cilvēki pulcējas kopā, lai sarastu cits ar citu un būtu vienoti. To dēvē arī par Svētā Gara atnākšanas dienu, jo tas, iemiesojoties apustuļos, ir palicis nesaraujamā vienotībā ar baznīcu, padarot īstenus tās sakramentus un patiesas – mācības. Svētais Gars ir kristiešu pielūgtā Trīsvienīgā Dieva persona, caur to atklājot Dieva darbību un, kas būtiski, – saņemot grēku piedošanu, kas ir katra dievkalpojuma sastāvdaļa. Ticīgie šos svētkus uzskata par Kristīgās baznīcas dzimšanas dienu. Kopš 425. gada tos ieviesa kā atsevišķi svinamu dienu.
Burtnieku evaņģēliski luteriskās baznīcas mācītājs Aldis Kalcenavs Liesmai pastāstīja:
«Pirmā doma, dzirdot par Vasarsvētkiem, ir vasara, bet patiesībā Vasarsvētkos tajā laikā jūdiem tie bija pirmās ražas svētki, kad cilvēki nāca ar pateicību Dieva priekšā uz templi, uz Jeruzālemi. Visi jau zina, ko nozīmē raža, – kad ir raža, tad cilvēki ir drošībā vismaz kādu laiku, kad var dienišķai vajadzībai un uzturam to visu lietot, tāpēc ļoti svarīgi ir, kurš ko ir audzējis.
PRETĪ VASARSVĒTKIEM. Ārijas Romanovskas foto