Kāpēc nolēmi mācīties par skolotāju?
Pirms pieciem vai sešiem gadiem es pabeidzu Valmieras Pārgaujas ģimnāziju, tad gadu izlaidu, aizbraucu uz Norvēģiju, pastrādāju un padzīvoju tur. Atbraucu atpakaļ, tepat Valmierā strādāju un domāju, ka nākamajā gadā man ir kaut kur jāiet mācīties, ka nevaru bez izglītības. Tā pieteicos divās augstskolās – Latvija Universitātē saistībā ar pedagoģiju un Latvijas Lauksaimniecības universitātē saistībā ar viesmīlību. Pie sevis nodomāju – kurā programmā es tikšu budžetā, to arī mācīšos. Sanāca tā, ka abās tiku budžetā, tad bija jāizdara izvēle, kas mani vairāk saista. Man vienmēr ir bijis ļoti labs kontakts ar bērniem, man ar viņiem vienmēr ir interesanti, un viņi nekad no manis nebaidās.
Kā tev pašai šobrīd klājas studējot?
Attālinātās studijas man ir ļoti sarežģīts process. Man labāk patiktu, ja būtu klātienē, jo tad varu vairāk iegūt, varu uzreiz pajautāt pasniedzējam, arī pašiem studentiem ir lielāka interese. Tagad, sēžot pie datora no deviņiem rītā līdz apmēram četriem pēcpusdienā, ir ļoti nogurdinoši un, es teiktu, nedaudz arī garlaicīgi. Tu sāc arī darīt kādus darbus paralēli un rezultātā neieklausies pasniedzējā, bet, kad esi augstskolā, tev nav iespējas darīt kaut ko citu un tu esi vairāk koncentrēts uz to, ko stāsta pasniedzējs. Tomēr arī šī pieredze – studijas attālināti – nenāk par sliktu. Mēs esam saskārušies ar dažādām grūtībām, kad neiet skaņa, internets, mikrofons, programma nestrādā. Tā bija liela mācība mums visiem.
PIRMĀ PIEREDZE, vadot stundas attālināti. Foto no personiskā arhīva