Šogad Vispasaules sociālā darba dienas tēmas vadmotīvs ir «Es esmu, jo mēs esam», kas atspoguļo sociālā darba perspektīvu – cilvēka un globālās vides savstarpējo saikni. «Liesma» uz sarunu par sociālo darbu un tā lomu mūsdienās aicināja Valmieras pilsētas pašvaldības Sociālo lietu pārvaldes vadītāju KAIJU MUCENIECI.
Kā jūs sevi atradāt sociālajā darbā?
Tas nebija uzreiz, sevi šeit atradu tikai pēc laika, jo mana pirmā izglītība ir bērnudārza audzinātāja – to es ieguvu Rīgas pedagoģiskajā skolā. Šo skolu pabeidzot, devos mācīties uz Liepājas pedagoģisko augstskolu, kur ieguvu pirmo augstāko izglītību, kā arī maģistra grādu pirmsskolas pedagoģijā un psiholoģijā. Manas pirmās darba gaitas bija pedagoģiskajā laukā. Tomēr, kā dzīvē mēdz gadīties, ne skolā, ne bērnudārzā ilgi nesanāca pastrādāt, jo laimīga sagadīšanās mani aizveda uz interešu izglītību. No 1997. gada līdz pat 2015. gadam strādāju Valmieras Jaunatnes centrā «Vinda» gan par interešu izglītības nodaļas vadītāju, gan vēlāk par struktūrvienības «Palīdzības birojs» vadītāju. Šajā posmā izglītība un sociālais darbs bija cieši savijušies savā starpā. «Vindas» laikā satiku lieliskus un radošus cilvēkus no kultūras, sporta, mākslas jomas, un kopdarbībā tika izveidota šodien tik atpazīstamā «Vinda». Vēlāk sapratu, ka sociālā joma mani interesē ne mazāk kā pedagoģija, tāpēc, lai arī man bija jau vairāk nekā četrdesmit gadu, nolēmu iestāties Rīgas Stradiņa universitātē un studēt sociālo darbu. Tolaik mācījos gan es, gan abi mani bērni. Tas bija kaut kas pavisam cits nekā studēt jaunībā – cita motivācija, atdeve studijām un rezultātā gandarījums par iegūto maģistra grādu sociālajā darbā.
KAIJA MUCENIECE: «Sociālā darbinieka darba augļi nav redzami uzreiz, dažkārt tie būs redzami tikai pēc vairākiem gadiem.»