1949. gadā PSRS drošības dienesti vienlaikus visās Baltijas republikās īstenoja operāciju ar apzīmējumu «Krasta banga». Tās rezultātā uz attāliem Padomju Savienības reģioniem deportēja 42125 Latvijas iedzīvotājus. 94,5% no izsūtītajiem bija latvieši. Oficiālajos dokumentos deportētos iepazīstināja ar lēmumu, ka viņi tiek izsūtīti «mūža nometinājumā uz Sibīriju».
Lēmumu par deportācijām pieņēma jau 1949. gada janvārī Maskavā, kad uz tikšanos ar J. V. Staļinu bija izsaukti visi tā laika Baltijas republiku komunistiskās partijas vadītāji. Uz Latviju atsūtīja vairākas dažāda līmeņa milicijas un čekas amatpersonas, kurām bija jākontrolē sagatavošanās milzīgajai akcijai. Izsūtāmo sarakstus sāka veidot februāra vidū. Izsūtāmie tika iedalīti divās kategorijās. Baltija bija jāatbrīvo no «bandītiem, nacionālistiem un viņu atbalstītājiem». Pēc būtības šajā kategorijā varēja iekļaut visus, kurus gribēja. Otru grupu veidoja «kulaki» – bagātākie, strādīgākie un gudrākie lauksaimnieki.
Traģiskākais bija tas, ka «kulakus» noteica pēc 1939. gada datiem. Nevienu neinteresēja, ka kara gados situācija varēja būtiski mainīties. Kā ierasts, sarakstus veidoja steigā, tie bieži vien bija neprecīzi un kļūdaini. Par gaidāmajām deportācijām zināja vietējo izpildkomiteju priekšsēdētāji un apriņķu partijas komiteju pirmie sekretāri. Kad saraksti bija gatavi, tos apstiprināja Latvijas PSR valsts drošības ministrs Alfons Noviks, lai radītu šķietamu tiesiskumu – arī prokuratūras darbinieki.