Protams, ir jāiegulda laiks, lai parādītos rezultāti. Valmierieša AGŅA STULPINSKA sirdslieta ir sports, precīzāk sakot – vieglatlētika. Viņš savu ikdienu vairs nevar iedomāties bez treniņa, bez skriešanas. Tas jau ir izveidojies kā dzīvesveids. «Liesma» aicināja viņu uz sarunu par motivāciju, par sportu un par sapņiem.
Kā atradi sevi sportā?
Varētu teikt, ka esmu bijis aktīvs no pašas bērnības, trakojis pa sporta laukumiem, spārdot bumbu, spēlējot ārā dažādas spēles ar draugiem. Tomēr, kļūstot vecākam, interese par sportiskām nodarbēm sāka pazust, vairāk gribējās spēlēt datorspēles – tas ilga vismaz trīs gadus. Tad kādu dienu, ejot ārā, redzēju, ka pie pievilkšanās stieņiem bariņš cilvēku vingro un izpilda elpu aizraujošus trikus. Tas man iedeva tādu kā otru dzīvību, un gribējās pašam ko tādu iemācīties. Ar to dienu sāku treniņus un ar laiku jau mācēju to pašu, ko viņi. Tas deva man motivāciju un vēlmi izzināt savas spējas un robežas, līdz beigās jau aizgāja tik tālu, ka izveidojām savu ielu vingrošanas komandu, rādot priekšnesumus dažādos pasākumos. Mums patika mainīt treniņa vietas, tāpēc daudzreiz gājām trenēties arī uz Jāņa Daliņa stadionu, uz āra pievilkšanās stieņiem. Tā kā enerģijas bija daudz – ar stieņiem vien nepietika, pa treniņa starpu gāju stadionā izskriet vienu divus apļus. Tā enerģijas pieplūduma rezultātā, varētu teikt, šos apļus noskrēju ātri. Līdz kādu dienu to pamanīja Raitis Ravinskis, kurš ir ļoti ilgus gadus vieglatlētikas treneris Valmierā.
AGNIS STULPINSKIS jau noskrējis savu disciplīnu. Foto no personīgā arhīva