Pirms sarunas viņa izsakās: «Tagad stāstīšu savas domas, bet var gadīties, ka drīz es domāšu jau pavisam citādi.»
Šobrīd nodarbojos ar darba meklēšanu. Gadās kaut kādas mazas lietiņas, piemēram, kopā ar Vidzemes Augstskolas mediju laboratoriju janvārī pabeidzām dokumentālu raidījumu par Barikādēm. Daudz kas raidījuma veidošanā nenotika, kā gribētos, Covid-19 ierobežojumu dēļ. Palasu grāmatas, rakstu un pastudēju, pēdējais interesantākais bija sociālās psiholoģijas kurss Coursera platformā par to, kā cilvēki ietekmējas no sabiedrības, paši domā, ka rīkojas objektīvi, tomēr bieži vien, izrādās, grupas ietekmē, utt. Pirmo reizi dzīvē pamēģināju uzrakstīt lugu, kas gan vairāk iznāca kā divu cilvēku tarkšķēšana. Lai neizklausītos, ka es esmu kaut kāds pārcilvēks, kam viss notiek uz urrā, uzreiz varu teikt – ne tuvu. Es esmu cilvēks parastais, Corona mani ir nomocījusi nevis kā vīruss, bet gan kā esošā situācija gan dzīvē, gan darba tirgū. Kā jau liela daļa – ierobežojumos es nīkstu ārā, apgrēcīgi daudz laika tiek burtiski nosists diezgan bezjēdzīgās nodarbēs, jo vienkārši neko negribas, visa tā vienveidīgā dzīve nomērdējusi iedvesmu – dators apnicis, no telefona bakstīšanas acis šķības, un tās bikses, kuras vilku pavasarī, man vairs neder. Bet labi, ka vismaz varu vēl reizēm pajokot, tā vēl ir dzīvības pazīme. Un ka varu padzīvot pie vecākiem lauku mājās Alojas novadā, var kaut ko arī ārā padarīt, dzīvoklī būtu trakāk. Gaidu pavasari, lai var pa dobēm rušināties. (Ja kāds man bērnībā teiktu, ka šie būs manis teikti vārdi, neticētu ne par gramu.) Tomēr šeit atkal daudz par daudz vientulības.
GITA KĀRKLIŅA. 2019. gadā Ramatā pasākumā «Dzeja un piparmētra». Foto no personiskā arhīva