Šajā dienā 1944. gadā pie Veļikajas upes, netālu no Latvijas robežas Krievijā, aptuveni nedēļu, vienīgo reizi Otrā pasaules kara laikā, kopā cīnījās abas lielākās latviešu vienības vācu armijā – 15. divīzija un 2. brigāde. Vēlāk, maijā, 2. brigādi pārdēvēja par 19. divīziju. Neskatoties uz pretinieka skaitlisko pārspēku, izdevās ieņemt norādīto augstieni un vairākas dienas arī to noturēt. Protams, būtiskas ietekmes uz tālāko kara gaitu šim panākumam nebija.
Tā nu iegājies, ka visas latviešu vienības vācu armijā pieskaitām leģionam, kaut gan, papildus abām jau minētajām divīzijām, bija vairāki robežapsardzes pulki, policijas bataljoni, gaisa spēku izpalīgi. Sarakstu varētu turpināt krietni garu. Jā, leģionāri cīnījās vācu pusē. Traģiski, bet latvieši cīnījās abās karojošajās pusēs, dažreiz pat latviešu daļas pret latviešiem.
Lai nosodītu vai slavinātu latviešu leģionārus, vajadzētu atcerēties vairākas būtiskas atziņas. Tā laika situāciju vislabāk raksturoja 15. divīzijas komandieris A. Ākss: «Viņi ir latvieši, un viņi vēlas patstāvīgu latviešu nacionālo valsti. Nostādīti izvēles priekšā – Vācija vai Krievija, viņi ir izšķīrušies par Vāciju. Vācu virskundzība viņiem liekas mazākais ļaunums. Naidu pret Krieviju padziļināja Latvijas okupācija.»