1992. gada 29. maijā piedzimusi Cēsīs
Līdz sešpadsmit gadu vecumam dzīvoju Cēsīs, turpat mācījos mūzikas skolā, mākslas skolā, apmeklēju solo dziedāšanu, dziedāju korī, apmeklēju sporta skolu. Man viss ļoti padevās un arī interesēja, man nebija brīvā laika, ja neskaita vasaras brīvlaiku un spēlēšanos ar vienaudžiem pagalmā.
Mamma ir mediķe, un tēvs stādā mežizstrādē
Mani vecāki vienmēr ir bijuši ārkārtīgi stingri un ļoti prasīgi, it sevišķi māte. Man līdz pat šodienai ir sajūta, lai kā es censtos, lai ko es darītu, viņai tik un tā nekad nebūs pietiekami labi. Man kā bērnam vienmēr gribējās iegūt vecāku atzinību, bet to no viņiem īsti neguvu, tāpēc ļoti lielu lomu manā audzināšanā spēlē mani vecvecāki. Vectētiņš 2016. gada nogalē devās mūžībā, vecmāmiņa palika viena. Man joprojām vecvecāki ir vecāku vietā, lai arī vectētiņš ir miris, es ļoti bieži par viņu runāju tagadnes formā – nezinu, kāpēc tā ir, bet man ir sajūta, ka viņš man visu laiku ir blakus un pasargā no dažādām neveiksmēm vai arī palīdz piepildīt sapņus. Man vienmēr vecvecāki ir bijuši daudz tuvāki nekā īstie vecāki. Protams, manai mātei tas ne pārāk paticis, vēl līdz šodienai viņa ir teikusi, ka viņai vajadzējis būt stingrākai, vairāk iesaistīties manis audzināšanā. Es uzskatu – kas bijis, tas pagājis, un kāda esmu izaugusi, tāda esmu.
ELĪNA GLUZUNOVA. Elīnas Meijeres foto