Laura: Radās tāpēc, ka vīram ir skaists uzvārds. Tas ir pietiekami latvisks, skanīgs un stiprs.
Lauris: Tas ir atbildīgs, jo principā vajadzēja saukt vai nu Lauris Irbe, vai Laura Irbe, vai to visu kopā. Latvijā uzņēmumus mēdz saukt dīvainos vārdos, bet, piemēram, paskatoties Skandināvijas uzņēmumus, redzam, ka viņi tos sauc savā vārdā, uzvārdā, un tas parāda, ka esmu stabils, atbildīgs cilvēks. Tas vārds ir ļoti svarīgs, kā tu izdarīsi savus darbus, jo visur tas parādīsies, tu nohalturēt nevari. Uzņēmuma nosaukums ir mana seja.
Četrus gadu audzē ķiplokus, divus gadus no tiem arī tirgo
Laura: Ķiplokus sākām audzēt pirms četriem gadiem – rudenī. Pirmais ķiploku lauks bija neliels, bet likās, ka tas ir smags darbs, jo stādījām, rušinājām un novācām ķiplokus ar rokām. Pirmais gads bija ļoti neveiksmīgs, jo norakām mazāk ķiploku nekā iestādījām. Tādos brīžos domā, ka vairs nevajag stādīt, ka nekas mums nesanāks, bet vīrs ir tas, kas man vienmēr saka: «Mēģināsim vēlreiz, bet no cita gala. Iepirksim kārtīgu stādmateriālu, kas ir svarīgākais ķiploku audzēšanā. Labi sagatavosim zemi un darīsim visu tā, kā mums agronomi liks, nevis no galvas kaut ko izdomāsim.» Vēl nesen ar vīru smējāmies: atceries, kā mēs gājām un ar rokām kaisījām minerālmēslus uz lauka. Otrajā gadā ķiploku lauks bija lielāks un citā vietā, jo ķiploki nevar augt katru gadu vienā vietā. Atkal abi kopā visu darījām, mums nebija savas tehnikas, bet to iznomājām. Par to ražu, ko novācām, bijām gandarīti. Trešajā gadā iestādījām lielākā laukā visus ķiplokus, kas izauga otrajā gadā. Pēc novākšanas sākām tos pirmo reizi tirgot – tikai izžāvētus. Par šī gada ķiploku ražu esam apmierināti.
LAURA IRBE. Kokmuižas svētku tirdziņā Kocēnos. Ārijas Romanovskas foto