Ar Benitu tiekamies Sēļu muižā. Līdzi viņai paņemts no visa pa druskai, lai ir ko parādīt.
Kā nonācāt līdz kārbiņām?
Jāsaka paldies Līgai Steberei, manai skolotājai. Viņa 90. gadu sākumā, kad viss juka un bruka, vadīja kursus vairākās vietās. Kolhozs «Ziemeļi» mums juka ārā, tāpēc pašvaldība noorganizēja kursus. Tā es aizgāju mācīties, kursi notika kādus trīs mēnešus – man jau uzreiz pateica, ka būšu kārbiņu taisītāja. Praktiski pirmos divus gadus strādāju sev, arī apdāvināju draugus, radus, paziņas. Kvalitāti var iegūt tikai caur praksi. Tā arī palicis, ka mans jājamzirdziņš ir kārbiņas.
Ir dažādas kārbiņas. Tās, kurām virsū latvju raksti, pārdod tūristiem, juvelierveikaliem der mazās kārbiņas, ķobīši, kuros var ielikt kādu rotu. Viens no maniem moto ir: āda, lins, koks – dabīgie materiāli. Protams, rotas nevar iztikt bez metāla aizdarītēm. Veidoju arī praktiskas lietas – atslēgu piekariņus. Domas un idejas jaunumiem ir ļoti daudzas, bet diemžēl nav laika realizēt. Pamazām jau top kas jauns, bet lēni. Liela daļa darbu top ziemā, jo tagad ir daudz kas cits darāms – jāvāra ogas, jāmarinē gurķi.
Cik ilgā laikā varat uztaisīt kārbiņu?
Mazākajai kārbiņai, trijstūra formā, aiziet pusotra stunda no – līdz. Lielajai aiziet tikpat daudz laika, jo tas ir rupjāks darbs, bet mazajai pavisam smalks, līdz ar to laikietilpīgāks. Šādus darbus, cik es zinu, taisu Latvijā pagaidām vienīgā. Adīt man nepatīk. Bet veidot kārbiņas jau ir citādi – tad tu paņem kaut ko, tad noliec atpakaļ, paņem citu. Rokas ir kustībā, kamēr adot rokas gandrīz vai nekustas.
BENITA AUDZE rāda rotaslietu – koka pērlītes, kas ievērtas ādas siksniņā. Ārijas Romanovskas foto