Man patīk būt vasarā, kad pāri upei kaimiņš pļauj zāli un tikko pļautas zāles smarža atvējo arī līdz mūsu pagalmam. Līgo rītā arī mēs, sievietes, pašas brienam pļavā, lai salasītu jāņuzāles. Šogad vismaz nav tikai suņuburkšķi kā pagājušogad. Var salasīt dažādas zālītes, kuras iepīt vainagā. Kā zināms, katrai zālītei tiek piedēvēta sava ārstnieciskā īpašība, tāpēc Jāņu vainags nav jāmet prom, bet gan jāizkaltē, lai ziemā var dzert zāļu tējiņas.
Savus Līgo un Jāņus nespēju iedomāties bez vainaga pīšanas. Tiesa gan, šogad nebija tāda prieka to darīt, jo ar visiem ierobežojumiem bija mazāka svētku sajūta. Parasti ir dažādi koncerti un izdarības, kas dod to Jāņu sajūtu. Tomēr vecākā māsa savai meitai uzpina vainadziņu, un kā tad tas būs, ka vienai ir un pārējām nav? Pinām arī katra sev. Un es teiktu, ka tas ir tāds meditatīvs process.