Man ir prieks par to, ka šos četrus gadus esmu studējusi ar labām sekmēm un diezgan uzcītīgi apmeklējusi lekcijas. Tomēr to skumju sajūtu raisa tas, ka man bija (aizvien ir) lieliska kursabiedru grupiņa, paši sevi esam nosvētījuši par kursa kodolu. Un nu saprotu, ka vairs nebūs kopīgo grupu darbu, spēļu vakaru un vienkārši pļāpāšanas starp lekcijām. Es nekad nebiju domājusi, ka mēs visi, tik dažādi cilvēki, varēsim kļūt par draugiem. Un tagad apjaušu, ka ikdienā vairs netiksimies, vēl jo vairāk, katrs jau dodas uz savu debess pusi un vairs nebūs tā, kā bija agrāk.
Aizvien īsti neticas, ka tūlīt jau būšu beigusi augstskolu. Vēl atceros savu pirmo – pamatskolas izlaidumu, kad ar drebošām rokām un kājām teicām paldies vecākiem un skolotājiem.