Es uzskatu, ka obligāti ir jārunā! Joprojām mums apkārt notiek pašnāvības gadījumi. Pirms dažām dienām kāda sieviete atņēma sev dzīvību stacijā, kurā es pirms pāris gadiem esmu bijusi ļoti bieži, jo tur netālu atradās mana darba vieta. Dzirdot šo gadījumu, man pat asaras nobira un aizdomājos: kas notiek cilvēka prātā, ka viņš ir spējīgs uz šādu šausmīgu rīcību?! Manā radinieku lokā pirms vairākiem gadiem arī ir bijis viens pašnāvības gadījums ar letālām beigām. Sievietei bijuši kredīti, neesot tikusi galā, taču joprojām ir palicis jautājums – kāpēc viņa par to nerunāja ar saviem vecākiem?! Viņi būtu uzklausījuši un gan jau arī palīdzējuši.
Svarīgākais, ko ir vērts zināt, – pašnāvību lielākoties var novērst, ja tiek sniegta nepieciešamā psiholoģiskā un medicīniskā palīdzība. Daudzi no tiem, kas mēģina izdarīt pašnāvību, pirms tam runā par to ar saviem tuvajiem. Katru mājienu par iespējamo pašnāvību ir vērts uztvert ļoti nopietni. Jautājiet cilvēkam par viņa problēmām. Bez sarunas nevarēs uzzināt, cik nopietna ir situācija. Runājiet ar viņu tieši, sakiet, ka gribat mēģināt saprast, kas noticis. Dažkārt cilvēki maldīgi domā, ka, ja viņi runās ar krīzē esošu cilvēku par pašnāvību, tad tas to var veicināt. Nē, tā nav! Biežāk atklāta, sirsnīga saruna var būt pirmais solis, lai pašnāvību novērstu.
Ja jums rodas pārliecība, ka cilvēkam ir nopietni nodomi izdarīt pašnāvību, tad neatstājiet viņu vienu, līdz esat sniedzis vai noorganizējis palīdzību un pārliecinājies, ka viņš ir nonācis pie speciālista. Mēģiniet pārliecināt, ka nepieciešams meklēt un pieņemt psihoterapeitisku, psihiatrisku vai medicīnisku palīdzību. Zvaniet psihoterapeitam vai psihiatram, konsultējieties, sarunājiet vizīti. Zvaniet uz krīzes telefoniem, arī tur jums pastāstīs, kā organizēt palīdzību. Atcerieties – pat tikai esot kopā un sarunājoties ar cilvēku, jūs jau viņam ļoti palīdzat. Bieži vien cilvēki vēlas tikt uzklausīti, tāpēc nebūsim vienaldzīgi un ieklausīsimies, ko mums vēlas pastāstīt otrs cilvēks, kad mēs pajautājam viņam – kā tev iet?!