Tas man lika aizdomāties, vai vecāki (vecvecāki/ audžuvecāki/ aizbildņi), ar ko viņš dzīvo kopā, ir izskaidrojuši puisēnam naudas vērtību. Kad es biju mazāka, man arī likās, ka par mammas iedotajiem sudrabainajiem 50 santīmiem sanāk teju viss veikals. Tad mamma kopā ar mani nāca un skatījās, ko es vēlos, un skaitīja ar mani kopā, vai sanāk kārotais. Viņa izskaidroja, kas man par tiem 50 santīmiem sanāk, un turpmāk man nebija nekādu problēmu, jo sapratu, cik daudz es par šo summu varu nopirkt. Un tajā laikā man tie 50 santīmi likās LIELA nauda. Iedomājos, ka varbūt tāpat jūtas arī puisēns. Ja nav iepriekš bijusi necik liela pieredze ar naudu, arī ir grūti saprast, kas par tiem 2 eiro sanāk.
Es teiktu, ka skolā to īsti nevar iemācīt. Tur viņi skaita iedomu naudu iedomu veikalā. Bet realitātē, kad tev šī naudiņa ir, tas, ko esi mācījies skolā, nedaudz piemirstas. Tad noder mācīšanās kopā ar vecākiem, kad viņi stāsta, rāda, skaidro, bet ne bļauj. Bļaujot bērns var tikt iebaidīts un var zaudēt vēlmi iemācīties šīs prasmes. Ir jāparāda summa, kas viņam ir, un jānorāda uz cenām. Tikai tā var iemācīties, kā vislabāk iztērēt to naudu, kuru viņam kāds ir iedevis vai pats iekrājis.
Šī noteikti nav nekāda mācīšana un norādīšana, ka ir jāaudzina bērni, bet gribu teikt, ka reizēm tik vien vajag, lai vecāki nedaudz piepalīdz saprast, lai tas būtu kā stabils pamats turpmākajai dzīvei. Esmu priecīga, ka manai mammai ir bijusi pacietība to izskaidrot, un ceru, ka tādu vecāku, kas to dara, ir vairāk. Jā, it kā palaižot bērnu vienu pašu uz veikalu, māca patstāvību, bet, ja tam bērnam nav saprašanas par naudas vērtību, tad es īsti neredzu jēgu to darīt.