Ja par dabā notiekošo, tad Lieldienu nedēļā ne vienā vien pļavā varēja redzēt pa dzērvju pārim. Šie gleznie putni atkal atlidojuši, kaut kur tālu no cilvēka acīm vij savas ligzdas, gādās pēcnācējus. Kaut kas līdzīgs vērojams arī Valmieras un ne tikai publiskajās ūdenskrātuvēs, kur pa pārim vien dislocējušās meža pīles. Neatkarīgi no sugām tās pošas neizbēgamajam dzīvības turpinājumam. Daudz publiskāka ir stārķu apdzīvojamā platība, ligzdas elektrolīniju stabu galos, jumtu korēs vai vienkārši kuplāku koku augstākajos zaros, kurās – tomēr ne tuvu visās – kā jau tas pavasarī ierasts, rosās stārķu pāris. Svēteļi gluži pa pāriem pēc barības uz vienu vietu nedodas, tikai svaigos arumos vienkopus var redzēt reizēm pat duci stārķu, citās reizēs acīgais varžu un citu sīku kustošu radību mednieks sarkanajos garstulmu zābakos labāk gar dīķa malu vai pa lielāku ūdens lāmu bradā lepnā vientulībā…
Cilvēkiem ikdienā uz ielas šodien valdības noteikto divvientulību ievērot nav vienkārši. Lielākā daļa sastapto ļaužu to cenšas darīt, nepatīkams izņēmums visbiežāk ir tīņi, kuru pofigisms pret valstī un pasaulē notiekošo sajaukumā ar jaunības maksimālismu nereti izvēršas par savā ziņā apzinātu ārkārtas situācijas noteikto ierobežojumu neievērošanu. Un te nevar pat nodalīt klusu pļaviņu upmalā vai laukumus pie tirdzniecības centra Valleta un Pārgaujā pie aptiekas un top! veikala kompleksa. Visur šie jauniešu bariņi ir skaļi, ar izaicinošu uzvedību, reakcija uz garāmgājēju aizrādījumiem ir tāda, kāda nu tā mēdz būt… Protams, no visām vietām, kur uzstādītas novērošanas kameras, par šādiem pārkāpumiem uzzina un informāciju tālāk mobilajai ekipāžai nodod pilsētas pašvaldības policijas operatīvais dežurants, taču ne visur policisti pagūst piebraukt un pulcēšanās aizlieguma pārkāpējus vismaz mutiski brīdināt.
Ja tā strikti ņem šos ierobežojumus, tad laikam tie attiecas arī uz suņu pastaigu cienītāju kopām, kuras reizēm ir pat četru piecu domubiedru skaitā, protams, neskaitot četrkājainos mīluļus. Varbūt arī tomēr diviem suņu saimniekiem vai saimniecēm šoreiz savās rīta, pusdienas un vakara pastaigās, kas pirms Covid-19 pandēmijas bija gluži vai ikdienišķs veselīgs kulturāli informatīvs pasākums kuplākam domubiedru pulciņam, vajadzētu mēģināt iztikt bez trešā, šoreiz patiešām liekā ceļa biedra vai biedrenes, lai cik arī jauks un dziļi socializējies suņu saimnieku šūniņā šis dzīvnieku draugs būtu.
Sliecos domāt, ka likumam paklausīgāki šajā laikā kļuvuši arī tie vīri, kuri regulāru fizisku darbu (jo piedalīties intelektuālā pienesumā sabiedrības labā viņiem nepieļauj jau skolas gados dominējusī ignorance pret izglītību kā tādu) par sevis cienīgu nodarbošanos nav uzskatījuši ne pie vienas sabiedriskās iekārtas. Ja precīzāk, tad tie mūžīgie sastiķētāji, kuriem dienas sākas un beidzas ar vēlmi pēc jebkāda uzmundrinoša šķidruma. Vakarrīt, dodoties uz darbu, redzēju šādu stiķa vīru trijotni. Pats interesantākais, ka visi trīs viņi nevis gāja ierastajā čupiņā, bet gan slāja acīmredzamā zosu gājienā, kur starp pirmo un otro gājēju bija noteikti savs pusotrs metrs, tāpat arī starp otro un trešo… Ja grib, tad var!
Laika posmā līdz 12. maijam (cerēsim, ka ne ilgāk) lai mums visiem allaž prātā divnieks! Uzskatām to par maģisku skaitli vai ne, lai izšķir katrs pats, taču ārkārtas situācijas noteikumi jāievēro. Ātrāk sāksim piedomāt katrs pie savas uzvedības, ātrāk mums visiem kopā beigsies laiks, kurā jāievēro pašizolācija. Turamies!