Taču es iedomājos, cik daudz pārtikas patiesībā aiziet ģimenēm, kurās ne tikai vecāki ir mājās, bet arī augoši bērni, kuri to vien varētu darīt kā ēst (jo organisms taču aug un tam vajag enerģiju). Ir mammas (citās ģimenēs tēti vai pat omītes), kas stāsta, ka pat nav īsti laika, lai darītu kaut ko savā labā vai atpūstos, jo vienkārši visu dienu ir jāstāv pie plīts un jātaisa ģimenei ēst. Tikko esi paēdusi brokastis, ir jāsāk taisīt pusdienas. Paēd, ir jāsāk gatavot vakariņas. Pa vidu bērni vēl ir paspējuši paprasīt, lai uztaisa kādas uzkodas. Un tā visu laiku. Kādam ir jāaiziet arī uz veikalu, lai varētu iegādāt pārtikas krājumus, jo tie arī nav bezgalīgi. Un kādam ir jānopelna nauda, lai šo pārtiku varētu nopirkt.
Esmu dzirdējusi dažādus viedokļus par to, ka Valmieras pilsētas pašvaldība 1.-6. klasei piegādā brīvpusdienas. Vieni ir noraidoši – jo vecāki taču ir mājās un var uztaisīt ēst. «Nav ko taisīt bērnus, ja nav ko ēst dot.» Tomēr, ja vecākiem attālināti ir jāstrādā (tas nozīmē, ka var strādāt mājās) – nav izvēles un darbs ir jāizdara. Vēl ir jāpalīdz savam bērnam vai bērniem izmācīties, ja vēl ir bērnudārza vecuma cilvēciņš mājās – jādarbojas, jāspēlējas ar viņu. Un to darbu vecākiem tiešām ir tik daudz, ka skolēniem atvestās pusdienas patiešām atvieglo dienas darbus. Un ir arī medaļas otrā puse – ja viens vai abi vecāki ir zaudējuši darbu, tās ir ļoti lielas izmaksas, lai uzturētu ģimeni ne tikai pārtikas ziņā. Manuprāt, ir jāpriecājas, ka pašvaldība nāk pretī ne tikai mazturīgajām ģimenēm.
Turpināsim saskatīt pozitīvo – tas, ka kādai mammai vai tētim nav jāpavada tik daudz laika, gatavojot ēst, bet vairāk var pavadīt ar saviem bērniem – arī ir pozitīvi. Tiesa gan, vairāk arī vajadzētu pieskatīt, ko viņi dara. Esmu pat aizrādījusi pusaudžiem, ka nedrīkst staigāt baros – nemaz nerunājot par to, ka netiek ieturēta 2 metru distance. Tomēr tas jau ir cits stāsts. Gatavosim garšīgi ēst, mājas apstākļos nodarbosimies ar sportu un pastaigāsimies vietās, kas nav citu iemīļotas!