Pieļauju, ka Gaiļa viedoklis daudziem šķitīs kaitinošs, taču radušos situāciju kā iespēju laiku raksturo arī Latvijā labi zināmais krievu režisors Kirils Serebreņņikovs, kas pusotru gadu pavadījis mājas arestā, dodot padomus, kā dzīvot mājās, negarlaikoties un nesajukt prātā: «Vispirms jāapzinās, ka izolācija nav debesu sods, bet patiesības mirklis. Uztveriet izolāciju kā debesu dāvanu,» viņš mierina, mudinot izzināt sevi, fiksējot notiekošo dienasgrāmatā, lasot biezas grāmatas, kā Dons Kihots, Karš un miers, Uliss u.c. (personīgi es ieteiktu vēl Šveiku), nodarbojoties ar jogu vai fizkultūru, mainot ēšanas paradumus, rakstot, zīmējot, veidojot skulptūras vai arī mācoties svešvalodas, lai noskaidrotu, kas jūsu dzīvē ir galvenais.
Domāju, ka dzīve vīrusa ēnā pirmās mācības jau sniegusi gan senioriem, kuriem nu pamatīgāk jāapgūst datorprasmes, lai kārtotu rēķinus un pasūtījumus, gan arī jaunākajai paaudzei, mācoties pašiem gatavot mājas ēdienus un vairāk laika pavadot kopā ar bērniem svaigā gaisā. Un vēl šis ir laiks, lai saprastu, ka nav jāaizraujas ar picām un suši, bet, lai būtu spēks turēties pretī infekcijām, jāēd latviskie ēdieni – rupjmaize, biezpiens, speķis, zupas un biezputras, ka nav lieki jādauzās apkārt pa pasauli, bet jādzīvo savās robežās, ceļot godā latvisko dzīvesziņu. Jo arī pie mums ir ko redzēt pilskalnos, brīvdabas parkos un dabas takās.
Atklāt sevi no jauna
Burtu izmērs