Solīt sola, bet vai dos?

Protams, realitātē tas bija pašu parlamentā savēlēto partiju deputātu 13. Saeimā sabalsotais valsts finansējums eiro tūkstošos, taču jebkurā gadījumā tas ir karalisks un – joprojām esmu tādās domās – nepelnīts pienesums mūsu valsts galveno politisko spēku kasēm. Jo savā būtībā vēl vairāk nostiprinās vien ļoti šaura partiju spektra dominanti mūsu valsts nelielajā politiskajā tirgū, ļaujot it kā demokrātijas ideālu aizsegā lielākoties tikai pie varas esošajiem sakārtot lietas sev vēlamā skatā un skaitā.
Taču ar partijām atvēlēto naudu viss nebūt nav tik vienkārši. Vispirms jau 15. janvārī stājās spēkā 14. janvārī valdības pieņemtie Ministru kabineta noteikumi, kas norāda, kā politiskās organizācijas varēs tērēt valsts budžeta piešķirto naudu. Partiju bosiem par šo naudu nedrīkstēs pirkt dārgus automobiļus, šo naudu nedrīkstēs arī nodzert vai nopīpēt – tas Ministru kabineta Noteikumos uzsvērts īpaši – izmisīgās pirmsvēlēšanu prātu vētrās, kurās, protams, allaž piedalās tikai paši spicei pietuvinātākie partijas ļaudis un paši viedākie eksperti. Drīkstēs kādu algot, izņemot valsts amatpersonas, drīkstēs organizēt pļāpātavas, uzturēt labā kondīcijā partiju birojus, tiesa, ne par tiem dārgākajiem izcenojumiem.
4,5 miljoni eiro veiksmīgākajām partijām tiek skrupulozi sadalīti uz galviņām, kā arī pa 0,5 eiro par katru nodoto balsi pēdējās vietējo pašvaldību un Eiroparlamenta vēlēšanās.