Kā uzsākāt spēlēt ērģeles?
Tas notika pavisam nejauši. Esmu pabeigusi mūzikas skolu Saldū. Reiz braucu svētceļojumā uz Franciju ar jauniešu grupu. Atpakaļceļā katoļu priesteris man piedāvāja kādu reizīti aiziet uz baznīcu un uzspēlēt klavieres, tā tas aizsākās. Man bija klavierspēles pamati, ko var savienot ar ērģeļspēli, protams, katram instrumentam ir savas nianses. Profesionāla ērģelniece mums parādīja, kā ir jāspēlē, mazās nianses. Trīs gadus Saldū biju ērģelniece. Kad atbraucu studēt uz Valmieru, pēc kāda laika sāku spēlēt ērģeles arī šeit svētdienās un vadīt kori. Pirmais, ko Valmierā izdarīju, – atradu kopmītnes, kur dzīvot, un pēc tam katoļu baznīcu, kur spēlēt ērģeles.
Kā nonācāt pie ticības?
Man ir ticīga krustmāte. Atceros, kā bērnībā braucām pie viņas uz Rīgu un svētdienās gājām uz baznīcu. Man bija ļoti daudz jautājumu par to visu – kas ir Dievs? kas ir ticība? kāpēc tā? Pēc tam interese norimās. Viss atkal sākās ar braucienu uz Tezē kopienu Francijā, kur pulcējās jaunieši no visas pasaules, no dažādām konfesijām, kas vēlas iepazīt Dievu un Jēzu Kristu. Es braucu turp, nemaz nezinot, ka dodos uz kristīgo nometni. Man bija 15 gadi, un galvenais tad bija, ka tik kaut kur aizlaisties projām no mājām.
Tas nebija uzreiz, ka es noticēju Dievam, tas notika pakāpeniski. 2010. gadā aizbraucu vēl vienā svētceļojumā uz svētvietu Medžugorje Bosnijā un Hercegovinā. Tur notika tāds kā klikšķis, kad es sapratu, ka Dievs ir mans glābējs un Jēzus ir mans kungs. To ar vārdiem nevar aprakstīt, tā ir ļoti spēcīga garīgā pieredze, ka tu jūti svēto garu. Sajūta, ka tu atrastos divus metrus virs zemes. Sajūta, ka vari lidot, ka esi Svētā gara piepildīts. Tā ticība man ir līdz šim brīdim, ar katru dienu un katru gadu es to stiprinu, tā papildinās un uzlabojas. Tas ir tāds ceļš.
KRISTĪNE KARAMIŠEVA – divu bērnu mamma ar plašu sirdi, kas ik dienas cenšas palīdzēt mazturīgākiem cilvēkiem izrauties no nelabvēlīgās vides.