Sarunā ar «Liesmu», turot rokā Zelta ābeli, kuru puisis bija saņēmis par labajiem darbiem, Miķelis teica: «Šī balva ir liela motivācija darīt uz priekšu labus darbus, pierādīt arī citiem, ka to var, ka arī vajag labu darīt.»
Šajās dienās puisis Facebook publiskoja aizkustinošu informāciju un fotogrāfijas. Miķeļa Jāņa Benuža labie darbi turpinās, un ir pilnīgi skaidrs, ka viņš tiem iedvesmo arī citus.
«Esmu atgriezies ar jaunumiem par turpmākajiem plāniem saistībā ar manu lielisko draugu saziedoto naudu. Kā jau minēju iepriekš, manā 19 gadu dzimšanas dienā draugi bija uzrakstījuši savas domas, kam vēlas ziedot. Sākotnēji nonācu pie mērķa dibināt savu fondu. Fondu jauniešiem, kuri dara vairāk, ar domu, ka tas viņiem palīdzētu piepildīt kādu no saviem mazajiem sapņiem,» pauda Miķelis Jānis un turpināja:
«Taču kādu dienu Facebook uzgāju rakstu par jaunieti no Valmieras – Robertu. Lai gan jau iepriekš biju viņu ievērojis un biju dzirdējis par to, cik viņš ir apņēmīgs un jauks puisis, nekad nebiju iedomājies, ka varu viņam kā līdzēt. Šajā rakstā par Robertu bija informācija, ka viņam ir nepieciešama kāju operācija, lai nākotnē būtu lielāka iespēja staigāt. Operācijai ir nepieciešami 13000 eiro. Un pēc operācijas vēl ir vajadzīgas vairākas rehabilitācijas sesijas.
Uzreiz sajutu kaut kādu saikni un sapratu, ka vajag palīdzēt, jo es pats savos pirmajos dzīves mēnešos biju saskāries ar līdzīgām problēmām – bija strutas kaula smadzenēs, labajā celī, kas nozīmēja, ka viena kāja var neattīstīties tāda kā otra. Par laimi ārsti bija ļoti profesionāli un palīdzēja man tikt līdz staigāšanai.
Šī doma, ka kādam varu sniegt kaut mazāko iespēju sasniegt tik vienkāršas un visiem vajadzīgas, pašsaprotamas lietas, lika man atmest ar roku visiem citiem iecerētajiem plāniem. Jutu, ka šādi kādam varu palīdzēt daudz vairāk.
Sazinājos ar Robertu un uzaicināju viņu kopā ar viņa ģimeni uz kafiju un kūku. Mēs sapazināmies, un es tik tiešām sapratu, cik jauks cilvēks ir Roberts. Un ne tikai Roberts, bet visa viņa ģimene. No sirds varu teikt, ka viņi man lika saprast, ko nozīmē patiešām mīlēt, uzticēties un vienmēr atbalstīt pat tos, kurus nepazīstam.
Mūsu mazā launaga beigās iedevu Robertam aploksnīti. Aploksnīti, kurā iekšā bija visa nauda, kas ir saziedota. Izstāstīju Robertam un viņa ģimenei par maniem draugiem – JUMS! Par to, cik mīloši un lieliski esat, par to, kā esat mani atbalstījuši un palīdzējuši daudz sasniegt. Teicu Robertam, ka, lai gan to nevar redzēt, viņu atbalsta visi mani draugi un ka es vēlos vēlreiz teikt Paldies visiem maniem draugiem, kuri palīdz ne tikai man piepildīt savus mērķus, bet arī tiem, kuriem šis atbalsts ir patiešām nepieciešams. Un protams, hiphopa deju treniņi Ziemeļvidzemes internātpamatskolas dejotājiem neapstāsies. Pie viņiem turpināšu braukt katru pirmdienu.»
MŪSU MAZĀ LAUNAGA BEIGĀS iedevu Robertam aploksnīti. Aploksnīti, kurā iekšā bija visa nauda, kas ir saziedota. Un zinu, ka kādu dienu mēs varēsim viens otram paiet garām uz ielas un sveicināties, – tā Miķelis Jānis, atbalstot valmierieti Robertu. Foto no personiskā arhīva