«Interese par putniem brīvā dabā man radās jau bērnībā. Mazam esot, dzīvojām Jumaras ielā, kur blakus Gauja, meži, pļavas. Tajā laikā šajā pilsētas rajonā nebija ne tādas apbūves kā tagad, ne datoru, un ar vecākiem bieži tika iets dabā, kur varēja vērot daudz putnu. Atceros, mājā mums bija tāda pelēka grāmata par Latvijas putniem ar putnu bildēm un aprakstiem par katru, un man esot ļoti paticis šo grāmatu šķirstīt. Vienā brīdī vecāki piefiksējuši, ka, staigājot pa mežu, es esot varējis atpazīt vairāk putnu nekā vecāki. Viņi gan reizēm man neesot noticējuši un mājās grāmatā pārbaudījuši, vai man tiešām izrādījusies taisnība. Tobrīd biju kādus četrus piecus gadus vecs.
Protams, šādā neapzinīgā vecumā man nebija nekādas saprašanas par fotografēšanu. Interese par to radās tikai pirms kādiem trim gadiem, kad sociālajos tīklos pamanīju pazīstamu cilvēku ievietotās fotogrāfijas. Tā kā ikdiena saistīta ar atrašanos telpās un darbs dzen darbu, jātiekas ar daudziem cilvēkiem, ārpus darbalaika vienmēr gribējies doties pie dabas – uz mežu, pie ezeriem, izbraukt ar riteni. Šādās pastaigās un izbraucienos dabā redzēts daudz interesanta. Nolēmu, ka arī es nopirkšu fotoaparātu. Katrā ziņā nebija mērķis kļūt par profesionālu fotogrāfu, joprojām neesmu gājis nekādos kursos. Aparātā man iestādīts automātiskais režīms, kas, piemēram, paredzēts putnu fotografēšanai. Pats neko neķimerējos, kas sanāk, tas sanāk. Arī tēvs pafotografē – viņam tāpat jaunības gados fotografēšana bija hobijs. Vēl tagad atceros bilžu attīstīšanas procesu sarkanajā gaismā. Tagad, protams, viss vienkāršāk. Šis hobijs veidojās tikai galvas izvēdināšanai, atpūtai no darba ritma, pabūšanai dabas harmonijā, mierā, klusumā.
GINTS KONOŠONOKS. Ārijas Romanovskas foto