Pats jubilārs par gaidāmo notikumu saka: «Tas ir neticami – kas tik šajos gados nav piedzīvots, sadzīvots un diemžēl arī zaudēts, bet šā vai tā: dzīvot tomēr ir interesanti! Vēl jau gribētos tos desmit gadiņus, lai redzētu un piedzīvotu, kas te īsti notiks.»
Puķes pie mājas – visiem par prieku
Kad Gauja, savu lielo līkumu metot, vēl ir ietinusies miglas palagos un mājas iedzīvotāji nesteidzīgi malko savu rīta kafiju, mūsu ņiprais kaimiņš Pēteris, kā nu var, jau lokās pa savu mini puķu dārziņu Gaujas pusē zem sava pirmā stāva mazā dzīvoklīša loga. Viss tur viņa dēstīts un diendienā kopts ar lielu mīlestību un gādību – ne tikai sev, bet visiem par prieku. Īpaši skaists šovasar ir Pētera lolotais balto rožu krūms – joprojām par spīti rudens tuvumam tas pilnos ziedos. «Tas nu ir tas dabas mīļais smaids,» atbildot uz kaimiņu sajūsmu, arvien nosakot jubilārs. Lai arī, gadiem ejot, nezāles puķu dobē saskatīt ir arvien grūtāk, viņš dara, ko var, lai viss vienmēr būtu perfekti sakopts. Tāda nu reiz ir viņa būtība. «Šovasar gan man sāpēja sirds, kad kāds atļāvās dobē nogriezt visas ziedošās peonijas un lilijas. Ja nu kādam tās tik ļoti vajadzēja, lai jau ņem, tomēr šāda attieksme ir nepatīkama,» – tā Pēteris.
20 darba gadi – VSŠR
Kas tad īsti ir Pēteris Eglītis, kam mīļi uzlieku roku uz pleca un saku, ka, jubileju gaidot, vēlos ar viņu parunāt. Izbrīna smaidā viņš atjautā: «Ar mani?»
No sarunas uzzinu, ka Pēteris dzimis un audzis netālu no Bukas, kur bija mājas «Stokas». Ģimenē auguši trīs brāļi, no kuriem Pēteris bijis vidējais.
Spilgtā atmiņā joprojām esot dienesta laiks toreizējā Padomju Savienībā. «Dienēju Kazaņā, kas tolaik bija Tatārijas APSR galvaspilsēta – bagāta ar daudzām rūpnīcām un pamatoti tika dēvēta arī par Pievolgas kultūras centru. Interesanti ir, ka Kazaņas universitātē savulaik ir mācījies Ļeņins.
JUBILĀRS. Pēteris Eglītis sev ierastajā elegancē un laipnībā, joprojām esot uz pozitīvas nots. Dzintras Senkānes foto