Cik ilgi jau šīs lietas tiek darītas?
Tas stāsts ir tāds. Mums bija Kaukāza aitu suns, devu viņa vilnu visu laiku vērpt. Tante veca, savērpt vairs nevar, bet man ratiņš stāv bēniņos… Nu, jāsāk darboties! Novilku ratiņu zemē – ja es māku pīt grozus, vai tad nemācēšu arī savērpt dziju? Novilku ratiņu, divas nedēļas raudāju: nemāku ne uztīt diegu, ne kāja ar roku iet kopā, nekā… Beigās sapratu procesu, sāku to darīt un nu jau daru kādu trešo gadu!
Cik tad pa šo laiku saadīts? Jā, papriekšu jau laikam tomēr dzija…
Jā, papriekšu ir dzija. Pamatā es vērpju dziju cilvēkiem, bet tas arī notiek divos veidos – vai nu par naudiņu, vai arī barters: puse dzijas man algā, puse – vilnas saimniekam dzijā. Notiek jau tas otrs variants, jo tas lētāks, un tad es arī pati tieku pie kaut kādas skaistākas, raibākas dzijas. Skaitīt, cik savērpts, cik izdarīts, ir grūti, jo pamatā jau mums ir zemnieku saimniecība un šo es daru kā vaļasprieku. Tad, kad sākas tumšie ziemas vakari, es velku ratiņu uz savu istabu un darbojos. Bet tas process ir lēns un grūts, un ilgs, bet patīkams!
KURZEMNIECE VIDZEMĒ. Brigitas kundze no Ventavas ar visu vērpjamo ratiņu atbraukusi.