Tādā brīdī uzvirmo dažas manās dzīslās tekošās čangaļu asins piles, un rokas meklējas pēc sētas mieta. Tikai kurus īsti sist? Tos, kuri plosa neaizsargāto upuri – vai tos, kuri mulsi stāv malā, penterējot kaut ko par cūku druvu?
Man vairs nav pretenziju pret izglītības un zinātnes ministri Ilgu Šuplinsku. Viņa kā «partijas kareivis» disciplinēti dara to, ko komandieri nolēmuši: Latvijas Universitātei jākļūst par «jaunkonservu» barotavu. Protams, personisku azartu te piešķiļ pretinieku atgādinājumi par politiķes agrās jaunības naivajiem centieniem atrast straujākas izaugsmes iespējas padomju režīmā. Ar faktiem un juristu atzinumiem līdz Šuplinskai vairs neaizklauvēsies. Katrā laikmetā un politiskajā iekārtā Latvijā ir savas «māsas krustiņsones» ar attiecīgam brīdim aktuālu «revolucionāro pārliecību».