«Citiem no čūskām, arī no zalkšiem ir pat paniskas bailes. Jums nav nemaz?»
«Nemaz. Es zalkšus tiešām uzskatu par svētības nesējiem mājai, dārzam. Bet ar bailēm jau ir tā: vajag vien sev iestāstīt no kaut kā ļoti baidīties, tad vairs netiek pat pieļauta iespēja nebaidīties. Taču baidīties no zalkša, cilvēkiem gandrīz vai pašas nekaitīgākās dzīvās radības, jau ir bailes no dabas vai nezināšana, pat pilnīga nesapratne par dabā notiekošo.»
Arī vēstnesis par klimatu
Par zalkšu mājās ienesto svētību vēl nedaudz vēlāk. Vispirms atgādināšu, kas par viņiem teikts gudros rakstos un zinošu pētnieku secinājumos. Parastais zalktis (Natrix natrix) ir no zalkšu dzimtas un pieder pie ūdenszalkšu ģints, kas sastopama visā Eiropā, izņemot tās ziemeļu daļu. Tas, ka zalkši (arī citas čūskas) Latvijā tiek manīti arvien biežāk un vairāk, pēc dažu zinātnieku domām, ir vēl viens apliecinājums klimata pārmaiņām. Vēl pagājušā gadsimta vidū Latvija bija vai galējā ziemeļu robeža teritorijām, kurās zalkšiem bija tīkama dzīvošana un kurās viņi vispār spēja ziemas pārdzīvot. Jau Igaunijā tad zalkšus pamanīja reti. Nu arī tur jau viņu esot pārāk daudz. Mums savukārt varbūt ir jābūt vērīgiem, vai no dienvidu puses arī Latvijā jau neierāpo kāda līdz šim vien daudz siltākās zemēs dzīvojoša čūska, kuras kodiens var būt pat daudz bīstamāks nekā pie mums līdz šim sastopamajai vienīgajai indīgajai čūskai – odzei.
TĪKAMĀ VIETĀ. Uz saules sasildītiem akmeņiem zalktis jūtas lieliski. Ārijas Romanovskas foto