Rādās, ka tautas vairākums, ticis pie brīvas izvēles, bija gatavs balsot ne tikai par dzīvu aktieri, bet pat par bērnu leļļu filmas varoni Pekausi-Čeburašku – ja to pielaistu kandidēt. Ukraiņi vēlas beidzot izrauties no tās superpatriotisko, kareivīgo un svētulīgo runu dvingas, kas Petro Porošenko prezidentūras piecos gados kļuva arvien biezāka un smacējošāka. Valsts varas bravūrīgie solījumi atkarot sadumpojušos Donbasa apgabalus vai neatkarīgas ukraiņu baznīcas veidošana bija liekulīgs piesegs, lai noslēptu nevēlēšanos «krāmēties ar sīkumiem» – bremzēt Ukrainas vispārējo nabadzību* un apkarot pērkamību.
Porošenko (tāpat arī Jūlijas Timošenko un citu Kijevas demagogu) neapstrīdamā sakāve ir savlaicīgs brīdinājums tagadējiem Latvijas politikas «dežūrpatriotiem» – un ne tikai Nacionālajai apvienībai. Tādi cer mūžam turēties politikā, aizgūtnēm piesaucot Tēvzemes svētumu, lamājot Kremli un krievus, vicinot arvien lielākus karogus – izvairoties no skaidras nostājas un rīcības sabiedrībai tiešām svarīgos jautājumos.