Viņu, kas visu to pārcieta, paliek arvien mazāk un mazāk.
Latvija piedzīvoja divas lielas deportācijas – 1941. gada 14. jūnijā un 1949. gada 25. martā. No Latvijas izsūtīja vairāk nekā 42000 iedzīvotāju. Deportācijas uzdevums bija divējāds – salauzt zemnieku pretestību lauksaimniecības kolektivizācijai un galīgi iznīcināt pretestību padomju okupācijai.
1949. gads bija viens no lūzuma punktiem latviešu tautas vēsturē.
No mūža izsūtījuma cilvēkus paglāba diktatora Staļina nāve 1953. gada martā un tai sekojošā pakāpeniskā režīma liberalizācija, kuras rezultātā varas iestādes pamazām atviegloja specnometināto stāvokli un galu galā atļāva tiem atgriezties dzimtenē.
Reāla izsūtīto atbrīvošana sākās piecdesmito gadu vidū. Vispirms 1954. gadā mājās atļāva atgriezties nepilngadīgajiem bērniem. Šo iespēju gan izmantoja samērā maz ģimeņu, jo ne visiem bija radinieki, kas varēja pieņemt bērnus, nevarēja arī bērnus vienu pašus laist tālajā ceļā.
Naukšēnu Cilvēkmuzejā gadu gaitā ir uzklausīti naukšēniešu atmiņu stāsti, kuri ierakstīti gan video formātos, gan sarunu ierakstos. Daži no šiem cilvēkiem ir aizgājuši no mums, bet viņu vērtīgais stāsts ir saglabājies! Tas noderēs mums turpmākajā muzeja darbā, kā arī atdzīvinās šo dienu atmiņas un ļaus mums to stāstīt nākamajām paaudzēm. Tāpat esam ieguvuši vairākus priekšmetus no šīm ģimenēm, kas saistās tieši ar izsūtīšanu. Paldies viņiem par to!
CILVĒKI SIBĪRIJĀ priecīgi gaida vilcienu pirms atgriešanās Latvijā. Foto no Cilvēkmuzeja arhīva