Kā rādās, jau nākamnedēļ Krišjāņa Kariņa nūģīgajā virsvadībā darbu (vai tā imitāciju) sāks atjaunotās valsts vēsturē pats tizlākais Ministru kabinets. Es ceru, ka šī veidojuma agonija būs pavisam ātra un ne pārāk sāpīga, ka tas kļūs par paliekošu mācību sabiedrībai un par kompostu kaut kādai citai politiskajai konstrukcijai – jēdzīgākai, stabilākai, rīcībspējīgākai.
KPV LV Saeimas deputātu balsojums par šīs partijas kreatora Artusa Kaimiņa palikšanu frakcijas priekšsēža biedra amatā liecina, ka šī politiskā projekta menedžeri (pašu lielmanībā vai sponsoru ietekmē) ir pāršāvuši pār strīpu savos disciplīnas uzlabošanas centienos. Pat ja galvenais suņubūdists tik tiešām ir pārējos savas frakcijas deputātus kaut kur ņirdzīgi nosaucis, nočivinājis, iegrāmatojis par «15 čemodāniem». (To pieļauju, dzirdot, ar kādu iekšēju sāpi Aldis Gobzems LTV rīta ziņu pārraidē piesauca šo epitetu.) Vēl jo vairāk tāpēc, ka šādā apgalvojumā ir ļoti daudz patiesības.