KARAVĪRI. Andreja nodaļa Kazaņā. Andrejs priekšā pa kreisi, tālāk rotas komandieris, zaldāti – baltkrievi, arī viens dienvidnieks. Foto no personiskā arhīva
Rīgas stacijā pretim bija atbraukuši virsnieks un seržants. Nostādīja ierindā, pārskaitīja. Nezinājām ne karaspēka veidu, ne vietu, kur vedīs. Kad Maskavā bijām iekāpuši nākamajā vilcienā, virsnieks teica, ka braucam uz miljonu pilsētu pie Volgas. Domājām Gorkiju, Kazaņā vēl gluži miljons nebija.
9.decembrī nokļuvām Kazaņā, karaspēka daļā 7474. Atkārtojās pirts, tikai šoreiz izdeva armijas apakšveļu un virsdrēbes. Kam ziemas cepure negāja galvā, uzvilka ar spēku. Viens otru vairs nepazinām. Mācību punktā sākās dresūra: celties, gulties, ierindas mācība. Iet priekšnieks garām, ja nepiecelies, dod rīkojumu kaimiņam nokomandēt 30 reizes celties, sēsties. Vakaros 30 sekundēs otboj: jāatpogājas, jānovelk zābaki, drēbes, viss jāsakārto un jāatrodas divstāvu gultā zem segas. Ja kaut viens nav paspējis, seko atlikt un sākas no gala. Pirms aizmigšanas jātrenē vēdera prese – desmitiem reižu jāpaceļ taisnas kājas. Desmitos nodzēš gaismu, pilnīgs klusums. No rīta septiņos, kad visi cieši aizmiguši, ienāk seržants vai dežurants: celties!