Vai bērnībā kā visi bērni arī spēlējies ar rotaļlietu mašīnām?
Mašīnas man bija, bet mamma stāstīja, ka nemaz nevarēja man tās dot rokās, jo uzreiz tika izjauktas ar mērķi aplūkot, kas lācītim vēderā (smejas). Man laikam jau toreiz gribējās saprast, kā lietas strādā. Pamazām es gribēju sākt likt kaut ko kopā. Tētim bija neliela tehniska pieredze, un kopā ar viņu sāku meistarot. Varbūt dēļ lielās intereses, kas bija par daudzām lietām bērnībā, ne tikai tehniskām, bet arī iespēju dziedāt, spēlēt dambreti, mācīties mūzikas skolā un darīt daudzas citas lietas, man izpalika izklaide, ko piedzīvo pusaudži, es nezinu, kā izskatās tipiska ballīte vai tā saucamā pasēdēšana. Tie, kas to izbaudījuši, saka, ka neko neesmu palaidis garām (smejas), bet arī tā tomēr ir pieredze, kuru gribētos piedzīvot.
2012. gadā tu kļuvi par Latvijas izcilnieku. Kas notika pēc godalgas iegūšanas?
Tolaik, 2012. gadā, kad kļuvu par Latvijas izcilnieku, man ļoti patika gudri runāt un nepatika darīt. Bet man paveicās ar klases audzinātāju, un, stāstot par sevi un to, ko es izdarīju, nevaru nepieminēt viņu – Edgaru Bajarunu, kas no klases audzinātāja kļuvis par manu labāko draugu un ar kuru šobrīd es būvēju robotus un braucu uz pasaules lielākajām sacensībām robotikā. Un viss sākās brīdī, kad saņēmu zvanu no Edgara, kuru tolaik zināju tikai kā Iespējamās misijas skolotāju manā skolā. Protams, tajā brīdī likās – viss ir slikti, jo zvana skolotājs (smejas). «Klausies, es pamanīju, ka tu lodē un šo to vēl dari. Vai mēs varam kopā izveidot projektu?» Es, protams, teicu jā! Bet atzinos, ka zinu, ap ko lietas grozās, bet pats jau nemāku un nezinu, kā veidot.