Ja rēķina tā ļoti vienkārši, tad būtībā katrs piektais – sestais Latvijas vēlētājs šobrīd ir gatavs atdot savu balsi par tādiem Saeimas deputātu krēslu kandidātiem, kurus nosaukt par politiķiem ir iespējams tikai ar ārkārtīgi lielu piespiešanos un arī tad ne vienmēr. Paraugoties uz daļu sazin kādā veidā politisko partiju kārtā iekļuvušo entuziastu apvienību priekšvēlēšanu programmām, vispār sāk mākt šaubas kā par pašu kandidātu, tā viņu atbalstītāju spēju domāt racionāli un kaut minimālu izpratni par valsts un tās iedzīvotāju interesēm.
Pastāv aizdomas, ka dažās programmās vispār ir sabāzti visi iespējamie lozungi, par kuriem pastāv kaut minimālas aizdomas, ka ar to palīdzību būs iespējams pievilināt vismaz dažus vēlētājus. Nevienu neinteresē, ka šo lozungu īstenošana praksē nav iespējama visdažādāko iemeslu dēļ, bet, ja nu tiešām pastāv kāda teorētiska iespēja kaut kādā veidā iekļaut šīs daudzsološās idejas likumdošanā, tad sekas solās būt labākajā gadījumā neprognozējamas, bet sliktākajā – katastrofālas.